Pēdējie braucieni
Pa Kungsleden pēc forelēm un pālijām 2 (23. jūnijs, 2015)

Laiks ap Jāņiem ir brīdis, kad no vasaras vari pārcelties uz pavasari. Ziemeļos ap šo laiku viss tik sāk plaukt, ūdens līmeņi pēc paliem ir nokrituši, odi un citi mošķi vēl nav pamodušies, tomēr foreles aktīvi sāk savu barošanās periodu un arī pālijas ir vēl aktīvas. Izdzīvot divreiz pavasari ir forši! Sagaidīt, kad Latvijā plaukst pirmie bērzu pumpuri, meža vizbulītes un purenes zied, stārķi atlidojuši un vardes visos grāvjos nododas mīlas priekiem, un tad šo visu “izgaršojot” un jau pierodot, tev rodas iespēja to visu atkārtot. Tikai nedaudz savādāk. Bez vardēm un stārķiem, bet ar ziemeļbriežiem un pusotru metru biezu sniega kārtu. 

Tirkīza zilais noslēpums 2 (17. jūlijs, 2014)

Šīs atskaites formāts būs nedaudz savādāks, jo grūti atcerēties pa dienām notikušos atgadījumus un mirkļus, tomēr spilgtākās epizodes vēl diezgan svaigi atgādina piedzīvotās emocijas.Mani šī brauciena kompanjoni ir, jau Ziemeļzviedrijas šarmu izbaudījušie, Reinis un Uldis, un Jānis, kam šī būs pirmā reize ziemeļu plašumos. Mēs trīs jau esam pazīstami un zinām, ko viens no otra sagaidīt, Jānis mūsu kompānijā ir “jauniņais”, tomēr pēc tikšanās un pāris minūšu komunikācijas, saprotu- arī šim ir “putni galvā” un viņš ir savējais.

Polārā loka foreles 2 (27. jūlijs, 2013)

Interesanti ir atgriezties vietās, kur jau kādreiz būts un piepildīt teicienu- „Divreiz vienā upē neiekāpsi”. Tieši tā arī sanāca. Vietas jau zināmas, strādājošie mānekļi arī, kā vienmēr paliek vienādojuma nezināmais- ūdens un laika apstākļi. Pēc būtības, tieši nezināmais padara katru braucienu par īpašu, kad šķiet, ka esi pilnīgi pie citas upes un viss ir jāatklāj atkal no jauna.

Alatu paradīze (2. septembris, 2012)

Katrs brauciens ir savādāks. Gan ģeogrāfiskā ziņā, gan izpildījumā. Šis ir viens no tiem, kas it kā neprasa  fizisku sagatavotību, jo nekur jau nav jāiet. Tevi ieved ar heli, noliek, turpat ir nometne, atslābinies un baudi. Tomēr, pat speciāli nerosinot, bet tīri dabiski, rodas vēlme iet, skatīties, redzēt vairāk...

Tirkīza zilais noslēpums (11. augusts, 2012)

Kāpēc „Tirkīza zilais noslēpums”? Pavisam vienkārši- upe uz kuru dodamies ir ar kristāltīru ūdeni un pārsvarā gaišu grunti. Ūdens dziļākajās vietās krāsojas zili/zaļš un pat māksliniekam vajadzētu iespringt lai uz krāsu paletes sajauktu pareizo toni. Upe tek samērā šaurā ielejā ar sniegotu kalnu virsotnēm abos krastos. Kā jau ielejā, flora te visai bagātīga- lekna zāle, visai augsti bērzi, ja salīdzina ar pierastajiem ziemeļu pundurbērziņiem, vējš mēdz nebūt vispār, ja nu neiegriežas tieši pa ieleju, tad gan ir kā aerodinamiskajā caurulē.

Ziemeļu pavasaris 2 (21. jūnijs, 2012)

Laikam jau lielākais novērtējums lietai, ko dari ir cilvēki, kas atgriežas, lai atkal izgaršotu kampienu ziemeļu skaudruma un šarma. Tā tas ir noticis un puiši, ar kuriem pagājušo gadu gaidījām helikoptera atlidošanu, atkal ir gatavi doties pretī kārtējam piedzīvojumam. Uldis un Andris jau vismaz aptuveni zina uz ko ir parakstījušies, savukārt otram Andrim šī būs pilnīgi jauna pieredze, turklāt foreles viņš vēl nav ķēris.

Atgriešanās ziemā (15. aprīlis, 2012)

Ainavas mainās un ja vēl pirmajos simts kilometros nejūt nekādu atšķirību, izņemot pamatīgus klinšu bluķus šosejas malās, tad jau pavisam drīz esam atkal ziemā. Un tā lai neliktos garlaicīgi arī no gaisa nāk lielas un smagas sniega pārslas, kas ceļu pārvērš par  baltu biezu sniega putru ar knapi saskatāmām  iebrauktām risēm. Tas viss ir daļa no piedzīvojuma, varētu teikt iepakojums, kas gribot negribot ir jānoplēš lai tiktu pie gaidītā garduma – ledus un zem tā mītošajām arktiskajām pālijām.

Tjutnadalen ielejas foreles (25. augusts, 2011)

Šis bija viens no,it kā, vienkāršākajiem maršrutiem, ja vērtējam pēc fiziskās aktivitātes, jo lai sasniegtu copes vietas netika izmantotas kājas un pārbaudītas muguras un gurni, nesot iespaidīgās mugursomas. Izmantojām helikopteri, pāris gadus nebiju lidojis ar šo agregātu un sajūtas kā pirmajā reizē.

Polārā loka foreles (4. augusts, 2011)

Rīts. Pa ceļam izbaudītas reljefa un dabas pārmaiņas, nakts tā arī neatnāca, esam pie polārā loka. Patiesībā, nevis pie polārā loka, bet uz paša loka! Te arī sākas mūsu piedzīvojums! Novietojam auto, paši saģērbjamies, nokomplektējam somas un viss var sākties!

Pa Kungsleden pēc forelēm un pālijām (6. jūlijs, 2011)

Kā jau vienmēr tas mirklis pienāk nemanot. Tāpat šoreiz. Tikko esmu atgriezies no pēdējā brauciena, kad jau priekšā nākošais. Domas par to, vai viss būs tikpat labi nedod mieru, laika apstākļi, cilvēku noskaņojums.

Ziemeļu pavasaris (8. jūnijs, 2011)

Šī gada pirmais ceļojums ir sācies! Apjausma, ka viss tiešām notiek, nāk tikai uz prāmja. Pa ziemu viss jau iztaigāts virtuāli un atkal ar nepacietību gaidu- kā tad tas izskatīsies dabā.

Braucot jau pierastos vairāk kā 1000km, vēroju auto termometru, kas ne brīdi nenoslīd zem +20 grādu atzīmes. Pārsteigums!
Tundras alatas (21. februāris, 2011)

Garie ziemas vakari pagājuši plānojot nākošo ceļojumu, virtuāli viss jau izstaigāts...it kā viss skaidrs, bet atkal nonākot viens pret vienu ar skarbo ziemeļu dabu, sirds gavilē un tūlīt piepildīsies visi sapņi! Pievarēti 1500km, ziemeļi mūs sagaida ne visai viesmīlīgi- līst pamatīgs lietus. Sēžam mašīnās, vietā, kur ceļš izbeidzas un sākas tikai tundra un mūsu piedzīvojums.

Viens kalnos! (21. februāris, 2011)

Šoreiz ir tā sanācis, ka uz ziemeļiem došos viens. Šī būs arī pirmā reize, kad esmu nolēmis neizmantot helikopteri, bet visu maršrutu noiet ar kājām. Kāpēc ar kājām? Apsvērumi sekojoši : neesi „piesiets” vienai vietai, līdz ar to ir iespēja gandrīz katru dienu gūt savādākas emocijas un makšķerēt dažādos apstākļos. Protams arī izaicinājums, kad esi pilnībā neatkarīgs un visa atbildība tikai pašam uz sevi.

Foreļu Eldorādo! (21. februāris, 2011)

Vēl palicis lielveikala apmeklējums, no sastādītā pārtikas saraksta tiek izsvītrota pozīcija aiz pozīcijas un iepirkumu rati pildās. Tā, tas ir padarīts! Salejam pilnu bāku arī autiņam un ripinamies uz Ventspils ostas pusi. Izejam „ face controle” un jau pēc mirkļa esam uz prāmja. Stāvot uz klāja un vērojot kā attālinās pilsēta, tikai tagad pārņem apziņa, ka tas ilgi gaidītais mirklis ir klāt un piedzīvojums ir sācies.